Zaļā vārna (Coracias garrulus) pasaulē pazīstama kā zilā vārna, taču Latvijā un Lietuvā nezināmu iemeslu dēļ XX gs. 30. gados no "zilās" pārtapusi par "zaļo" (pati nebūdama ne zaļa, ne vārna). 29-32 cm gara un 66-73 cm plata ar izplestiem spārniem.
Zaļā vārna ir maigs un karaliski skaists putns, tikai retais ir viņu redzējis lidojam mežā vai pļavā – rara avis. Kopš dinozauru laikiem tā nemaz nav mainījusies. Spalvu krāsa ir neparasta – spārnu vēdas var būt gan zilganzaļas, gan pelēkzilas, mēdz būt dažādas nokrāsas, kas mainās no apgaismojuma un atrašanās vietas. Zaļās vārnas tērpu visprecīzāk raksturojis barons Oskars fon Lēviss 1893. gada grāmatā Ievērojamākie Baltijas putni:
„Šam zilajam vasaras putnam mugura ir kanēļam līdzīgā krāsā, dzeltenas kājas un spārnu apakšpuse jaukā lazūra (debess-) zilā krāsā; pārējās vietas skaistā metāliskā zilganzaļā krāsā. Šis mūsu putns mirdz siltzemju krāsu krāšņumā, kā tāda dārga rota! Diemžēl viņas nejaukā balss nestāv nekādā saskaņā ar viņas spīdošo ārpusi”.
Lai gan balss līdzīga, tomēr nav tuvos rados ar žagatām, kovārņiem un citiem vārnu dzimtas putniem. Zaļā vārna pieder zilvārnveidīgo kārtai, kurā vēl ietilpst tādi dienvidnieciski putni kā pupuķis, zivju dzenītis un bišu dzenis. Zaļā vārna bija Latvijas Gada putns 1998 un Baltijas valstu Gada putns 2003.
Tai patīk siltas, sausas āres ar retiem kokiem un skrajumiem. Tradicionāli izvēlās ozolu vai nobriedušu priežu mežus, ar viršiem noaugušus klajumus, upju ielejas un līdzenumus. Zaļā vārna ligzdo koku dobumā, taču pati tā dobumu izkalt nevar, tādēļ ir atkarīga no melno dzilnu kaltajiem dobumiem un arī no cilvēku palīdzības, kas dāvā viņām putnu būrus.
Zaļās vārnas lidojums ir taisns un spēcīgs, melnās lidspalvas kontrastē ar spārna gaiši zilajām spalvām. Spārnojumā spēj strauji mainīt virzienu un pat apgriezties ap savu asi, tāpēc angļu valodā ieguvusi vārdu roller, latviski – "veltnītis".
Barības ziņā ļoti izvēlīga. Tā pārtiek tikai no lielajiem kukaiņiem, kurus noķer uz zemes vai lidojumā – pamatā barojas ar sienāžiem un vabolēm, taču ēd arī sliekas, spāres un kukaiņu kāpurus.
Pie mums putns uzturas tikai trešdaļu gada, jo pārziemot dodas pāri ekvatoram – galvenokārt uz Āfrikas savannām, veicot pat 10 000 kilometru garu ceļu. Savā ziemas mājā veido nelielus barus, kas kopīgi medī ne tikai kukaiņus, bet arī skorpionus, vardes, ķirzakas un pat mazus putniņus. No Āfrikas atlido maija pirmajā pusē, jūnijs ir olu perēšanas laiks. Parasti savā trešajā dzīves gadā viņas sāk ģimenes dzīvi un perē trīs līdz piecas olas dējumā.
Viens no Garkalnes mežos gredzenotajiem zaļvārnēniem 2010. gada 30. augustā noķerts Polijas dienvidos, Karpatu kalnu ziemeļos pie Beskid Niski, kur notiek putnu ķeršana gredzenošanas nolūkos. Šis putns paveicis apmēram 880 km dienvidu-dienvidrietumu virzienā no dzimtā būra.
Zaļo vārnu mazuļi Latvijā tiek gredzenoti ar dzeltenu gredzenu uz kreisās kājas un parasto metāla gredzenu uz labās. Aicinām putnu vērotājus pievērst īpašu uzmanību katrai redzētajai zaļajai vārnai; ja iespējams, ar teleskopa vai teleobjektīva palīdzību apskatīt un dokumentēt gredzenus uz putna kājām, un paziņot par to sastapšanu .
Kamēr citur Latvijā zaļās vārnas jau pilnīgi izzudušas, tās vēl turpina sekmīgi (ap 20-25 pāru ik gadu) ligzdot Pierīgas mežos, pateicoties 1785 hektārus liela dabas lieguma Garkalnes meži izveidošanai un būru izlikšanai. Natura 2000 teritoriju sarakstā iekļautie Garkalnes meži 1785 ha platībā joprojām paliek lielākā un nozīmīgākā zaļo vārnu ligzdošanas vieta Latvijā un visā Baltijā. Pēdējo 10 gadu laikā ligzdu skaits Garkalnes mežos ir ne tikai stabilizējies, bet pat pieaudzis no 9-10 līdz 12-15 pāriem.
